Pagājšnakt uztaisiīju mammai varenu blīkšķi. Un kad mamma ieslēdza gaismu - visa istaba bija pilna skaistiem mirdzošiem gabalinjiem. Bet mamma jau nekā nesaprot - sabrēca, paķēra aiz čupra un ieslosdzīja vannasistabaa. Un savāca visus smukos gabaliņus spainī. Turklāt vēl purpina, ka pati sevi nevarēšot apskatīt. Phe. Es gan varu sevi apskatit arii bez tās plāksnes, kas viņai uz plaukta stāvēja. Labi zinu, ka esu smuks!
Mamma apžēlojās, un visu smukumu savākusi izlaida mani laukā. Un tad, lai viņai bez tā smukuma nebūtu garlaicīgi, es nogaidīju, kamēr viņa aizmieg un uztasi'ju jaunu- apgāzu kasti ar visādām citām jaukām lietām. Bet mammas jau mūs nesaprot - viss ko dabūju, bij ķēriens aiz čupra, ausu pabužināšana un atkal privātā guļamistaba.