| Nr. 9 - tukšā |
[Jan. 15th, 2006|09:51 pm] |
Es vēlētos tagad parādīties uz viņa sliekšņa, bikli pasmaidīt, ātri novērst skatienu un sākt pētīt savus purngalus, tad ļaut viņam mani apskaut, noskūpstīt un maigi iestumt savā dzīvoklī. Viņš uzliktu vārīties tēju, ieritinātu mani segā, glāstītu man matus u un klusītiņām stāstītu, cik ļoti viņš mani mīl. Patiesība gan ir tāda, ka es pat nezinu, kur viņš tagad dzīvo un, ja arī es zinātu, man noteikti nepietiktu dūšas parādīties viņa durvju priekšā, jo man būtu tik ārkārtīgi bail uzzināt, ka aiz tām viņš kādai citai vāra tēju, glāsta matus un stāsta, ka viņu mīl, jo es šos vārdus no viņa tā arī nekad nesagaidīju.
Es viņā ieliku tik daudz sevis, ka, liekas, tagad man vairs nav nekā. |
|
|
