Pacifists

Pirms kāda krietna laika rakstīju 3 mērķus. Mati nogriezti, darbs ir. Vienīgi pie psihoterapeita nav būts, kas droši vien bija svarīgākais punkts.
Laimes sajūtas nav. Agrāk vismaz varēja jebkurā brīdī aizbraukt uz centru, pastaigāt pa ielām, pavērot cilvēkus, fonā skanot smukam post rokam. Tagad atbrauc vēlu vakarā mājās. Nogurums. Vairs nav nekādas vēlmes nekur iet, darīt. Nepatīk šī skriešana. Kad biju pēdējoreiz pie jūras? Sen, lai arī fiziski viņa nav tālu.
Par ko priecāties? Vismaz varu naktī iemigt. Antidepresanti pat to prieku bija atņēmuši, bet nu ilgi es viņus nepavilku. Tagad baidos no tādas ķīmijas.

Pat kolas pudeli nevaru laimēt. :D