Kad aizbraucu ciemos pie vecvecākiem, viena lieta, ko daru katru reizi, ir aiziet līdz kalna nogāzei un pavērot plašos laukus, jauno priežu audzi. Mirkļa brīvība. Un nemainīgi daudzus gadus blakām stāv vientuļš mikroautobusiņš „Latvija”, kurš skaļi rūsē. Tikai šoruden pamanīju, ka uz tā pat ķērpji jau saauguši. Ok, sūnas tas jau pašsaprotami, bet ķērpji uz kustamām mantām man liekas ļoti interesanti. Vēl jo vairāk man pret ķērpji visu mūžu ir bijusi patika. :D Varbūt tādēļ, ka citos laukos ir mīļš ozols, kuram ziemeļu pusē ir noaudzis smuks, mīksts, pelēks krūmveida ķērpis. Bērnībā bieži nācu klāt pie tā lielā ozolā un bužināju mīksto ķērpi. Laikam izklausās dikti smieklīgi. :D Pašam jāsmaida.
