Pacifists

Redziet, vienu brīdi man post roks škita visbrīnišķīgākā mūzika pasaulē. It īpaši pēc Mono koncerta Rīgā. Klausījos dien dienā un tad vienu dienu secināju, ka lielākai daļai grupu ir līdzīga spēlēšanas tehnika, līdzīgi efekti ( dīlejiņš, reverbs sagriests nemaņā utt.). Prieks sāka noplakt. Sāka kaitināt atklausītie efekti dziesmās. Taču šodien man sanāca uzdurties kaut kam pavisam jaukam, oriģinālam, dvēseli aizskarošam, ka es atkal mīlu šo žanru:

http://www.youtube.com/watch?v=CkqRAA7x89c&feature=related

Neesmu no cilvēkiem, kas ir naidīgi noskaņots pret krievu tautību, bet šīs dienas redzētie skati mani gan nedaudz tracina. Ok, vecos opīšus vēl var saprast. Tiem ir ko atcerēties, sanāk kopā vecā brandža, iedzer un tā, pakavējas nostaļģijā, parunājas, bet kādēļ jauniem krievu purniem par šito fanot es nesaprotu. Āgenskalnā šodien redzēju vienu jaunu puisi stāvam krievu armijnieku formā ( tāda dzeltenīga, pē). Var jau būt šādi viņš cenšas atrast savu identitāti, justies piederīgs kādam pulkam, bet jādzīvo taču mūsdienās nevis tanī laikā. Aj, labāk nerādīties šodien ārā, lai neradītu liekas negatīvas emocijas par mazsvarīgām lietām.
Nobeigumā jāmin frāze, lai pakaitinātu vēsturniekus: Kas bijis, bijis. :D