Pacifists

Šodien pusdienlaikā dodoties mājās no centra nospriedu, ka laukā ir baigi foršs laiciņš un tā kā vajadzētu kaut kur aizdoties pie dabas, kamēr jauns un sprauns. Domāts, darīts. Pēc kādas stundas jau sarunāts, ka dodamies uz Lielupi. Kā jau parasti aizsēdējos mājās un uz staciju bija jāiet fiksā tempā.
Satiekamies pie Lielupes stacijas un čāpojam pie jūras baudīt sauli un horizontu. Ceļā pūš diezgan auksts vējš un jau šķita, ka velti braukts, jo būs jātrīc, taču kad pārvarējām kāpas kalniņu un nonācām lejā pie ūdeņiem, secinu, ka tomēr te ir silti un vējiņš ir tikai pavisam nedaudz. Ja jau ledus ir vēl saglabājies, tad kādēļ viņu neiemēģināt. Lēkādami virzamies tuvāk ūdens malai, taču pusceļā paliek neomulīgi un prātīgāk ir palikt uz vietas un baudīt daiļo skatu turpat, šoreiz netrakojot. It kā jau ielūšanas gadījumā dziļums nevarētu būt pārāk liels, taču tik un tā nedrošības sajūta ir. Pēc pāris trio lēcieniem kļūst skaidrs, ka te varētu arī ar traktoru vizināties. :))
Interesantākais brīdis bija atpakaļceļā, kad nolemjam ieiet Lielupes stacijas kafejnīcā, kas jau pa 100m rada aizdomas par tās sterilitāti. Pirmkāt, darba laiks ir līdz 18:00 ( mans pulkstens rāda jau 18:15), taču bārmenis stāv laukā un pīpē, saka, ka vēl atvērts, varam nākt iekšā, ja vēlamies. Pēc nelielas mīņāšanās ienākam arī. Paveras old school skats. Neliela lete, pāris plaukti ar alkoholu un čipsi, Selgas cepumi. Telpu "apgaismo" viena lampa, kurā noteikti ieskrūvēta 40w spuldzīte ( ja kāds nezin, tad šāda pat īsti neder galda lampai), pietam tā lampa ir virs kases aparāta. Pārējā telpas daļa ir maigi sakot tumša, taču man te patīk. Ir kādi 4-5 galdiņi. Viens ir aizņemts. Pie tā sēž 2 vīrieši. Uz galda ir iededzināta svece. Viens vīrietis mēģina salikt burtus un veidot vārdus, otrais gāž ārā savu neapmierinātību par apkārtējo pasauli. Ilgi nevaru izdomāt ko ņemt, beigās paprasu bārmenim, kas ir tas melnajā pudelē. Saka konjaks. Derēs. 1,50ls. Izrādās tā ir 100g cena. :)) Pēc vecrīgas bāru pieredzes, tas ir patīkami un silti sirdij. Tā nu pesēdējām telpā, kur nav gaismas, var redzēt savu elpu gaisā un iedzert pa lētu. Toties nevajag pontoties un jūties visai gaidīts. Super. Kādreiz tur atgriezīšos.

Ja palielinātu nodokļus vēl vairāk, to jau varētu saukt par kanibālismu.