Pacifists

Kaitina tā muļķīgā sajūta, kad iekāpj Rīgas sabiedriskajā autobusā pavecāks tantuks un iekšēji gribētos dot apsēsties, taču šorīt es biju īgns, neizgulējies un galīgi nespēcīgs. Vārdu sakot, nevienam es savu vietu negribēju dot. Nācās atkal pietēlot, ka esmu iemidzis, kas visai nebija tālu no patiesības. Dažreiz gadās arī, ka pieceļos un pasaku laipni, lai sēžās, bet man pasaka: paldies, nē. :)

Prāts ar mani spēlē paslēpes,
Emocijas kā mazi bērni lēkā apkārt.
Tik vien patiesība negrib rotaļāties,
Pieri rauc un biedē mani.