aplis nenoslēdzas. laikam neesmu joprojām iemācījusies to, kas man no šim situācijām bija jāiemācās.

sevis žēl, un tas, lūk, jau ir nožēlojami.

vispār man gribētos dabūt to darbu, lai gan tās ir tikai 1.ās pārrunas. Grbētos vismaz sev pierādīt , ka varu kaut ko vairāk. Ka varu kaut ko paveikt laikā. Ka es arī varu.
bet šobrīd tikai gribas raudāt, jo neatkāpīgi uzmācas doma, ka bez viņa man nebūtu tādu problēmu, par kurām stresoju tagad. Lai gan- vai es justos labāk, esot viena?? Diez vai. Pinkšķētu gultā katru vakaru.
Nu gan jau. Gan jau. Es nezinu ko darīt.