vakar Kolēģe nr.1 atnāca uz darbu ieģērbusies kleitiņā, matus ar difūzeru sačīnijusi lociņās. Pucējusies jau nu dikti, bet kaut kas līdz galam tā arī nav sanācis. A kolēģes Nr.2 un nr.3 vien nevarēja apstāties bārstīt "vai, cik smuka šodien", "vai , kā sapucējusies".. Tikai es kā tada nūģe klusēju, jo man liekas, ka mazai apaļai sejiņai ar tādu pašu mazu un apaļu dubultzodiņu jau nu nemaz nepiestav "grabošās" lokas (tb, pilnas ar želeju vai kko tml.), kas izskatas tik tikko no ruļļiem noņemtas. Un nepiestāv arī kleitiņas apaļais kakls un mazie volāniņu apakšmalā. Nu vienkārši nepiestāv..
Ko gan kolēģes Nr.2 puķu kostīms ar volāniem un banķikiem. Kad biju maza, manai omei bij kkas aizdomīgi līdzigs.. Bet ja pie tāda puķu kostīma sačinī matus "gliemezītī" un uzčinī riktīgo "kuplo čolku" - to vajadzētu aizliegt ar likumu vispār.
ok. laikam jau tagad jāiet un jāiezīmē sev padusē cūciņa.

es noriju savas atmiņas par tevi. es neatceros.
par pēdējo tikšanos reizi.
Pēc labākajiem priekšrakstiem "es tevi nemaz neredzu, tevis te nav". Es skatijos uz tevi un smējos - mana skola, HA.

būs grūti, es zinu. Būs grūti runāt ar tevi un neteikt, ka ilgojos tevi satikt. Skatīties uz tevi un nepieiet tev klāt. būs grūti. bet nekas- es tikšu galā, unt u pat nepamanīsi, cik ļoti mani velk pie tevis..