vakar gandrīz stundu runājos ar puisi, kuru savā būtība uzskatu par diezgan izteiktu kretīnu, un runāju tikai tāpēc, ka viņš manī klausījās. Verbālā caureja, par to kam kā būtu šeit jābūt un kāpēc jābūt. Un viņš manī klausījās.Nepārtrauca. Tikai ik pa laikam kaut ko uzjautāja. Varbūt tieši tāpēc, es šodien viņu mazliet arī cienu.

reizēm es aizdomājos par to, ka mamma patiesība ir stiprs cilvēks. Viņa noklausās tavos stāstos, ieklausās sāpēs un palīdz. Bet negad nesaka, ka viņaiir grūti.
Esmu nepateicīga, un nereti man liekas,ka par daudz viņa uztraucas, par daudz cenšas palīdzēt.. bet mātes nekad nevar būt par daudz.
Es tā nemācētu. Man liekas.