09:25 am - iesaku, draugi!
autora ievads:
"Ir mirkļi, kad, skatoties televīziju vai klausoties
radio, kritiski domājošam cilvēkam gribas smieties par naivajiem un
absurdajiem izteikumiem, ko jādzird no žurnālistu, politiķu vai kādas
citas ekrāna sejas. Taču, kad muļķību straume nepārstāj plūst, bet to
paudējs gadiem nepazūd no zilā ekrāna, smiekli vairs nenāk. Dažreiz ne
tikai gribas raudāt, dažreiz pārņem niknums, kad zūd ticība, ka esi
nevis nelabojama naivuma, bet rafinētas citu lētticības ekspluatācijas
liecinieks.
Taču dažreiz kļūst pagalam bēdīgi, kad saproti, ka vēro muļķības
triumfu, kas maskējas kā gudrība, cēlums un žēlsirdība. Pavisam smagi
ap sirdi paliek tad, kad saproti, ka īsti neko nespēj darīt, jo
sapratīs tikai savējie, taču to ir tik gauži maz.
Šis ir stāsts par skeptiķa dilemmu Ziemassvētku labdarības laikā. Par
akciju “Eņģeļi pār Latviju”.
(šeit viss raksts)
11:57 pm
Ziemassvētki tiešām ir ģimenes un saticības svētki, piemēram tēvs man šodien uzdāvināja rumu ar apelsīna sulu. Šogad tikai piepisīšos.
Vispār pēdējā laikā par visu gribas raudāt, kā pilnīgam dalbajobam. Šodien braucu 40 autobusā un kā jau tas ierasts braucošā pansionātā vienmēr būs kāds atgadījums par ko uzrakstīt cibiņā. Patiesībā nekas īpašs, viena pensionāre nevienam nelūdzot sāka aizstāvēt kaut kāda džeka un viņa meitiņas tiesības uz sēdvietu. Protams, ka šādus atgadījumus daudzi apkārtējie uztver kā intelektuālas diskusijas un ātri iesaistās ar savām iejūtīgajām skaļajām balsīm par taisnību. bļāā, un es šādos brīžos vienkārši nespēju savākt neko no savas iejūtīgās mazās sirsniņas, pilnīgi neko. Pohuj, tas notiek pirmo reizi, pohuj otro reiz, desmito, bet bļāāā, ja tas notiek gandrīz katru reizi, kad brauc jebkādā rīgas sabiedriskajā transportā, tad mana tolerance var vienkārši iet dirst.
Mīļie draugi, šodien vēl nenovēlēšu
foršus saulgriežus, bet rīt noteikti kaut ko izdomāšu.