kaltētas meža veltes

kolēģis bija gana draudzīgs, lai pagājušajā nedēļas nogalē paaicinātu mani līdzi uz lauku māju, kurp devās ar bariņu saviem draugiem
es pat neatceros, kad pēdējo reizi biju braukusi viesoties kādā ikdienā neapdzīvotā lauku mājā. hm, laikam jāņos. laikam jau nav tik sen, bet tas bija tik slikts laikmets, ka ir gan sen.

pavadīju daudz laika telpā, kurā vienīgais apgaismojums bija iekurtais kamīns. kamīns arī tāds, ka iemūrējums sienā bez nekādiem nožogojumiem vai durtiņām. tāds kā ugunskurs atstutēts pret sienu ^^

sestdienā, kad notika visa cītīgā klaiņošana un vāļāšanās pa vietējām trim pļavām un trešdaļmežainajiem brikšņiem ar kokiem-krūmiem-zaķupēdām, es vienā brīdī nedaudz apraudājos no tā, cik sniegs izskatās skaisti un tāpēc, ka es esmu diezgan netipiskos sociālos apstākļos kā tāds outsider, jo manai eksistencei tur bija vismazākais konteksts, bet ar visu to biju mierā un ne sapinusies iekšējos anxietijos. un arī tāpēc, ka dzīve ir drusku atguvusi kaut kādu formu. un ja ne jēgu, tad vismaz nav konstants slogs un apgrūtinājums, kuru gribas mest pie malas.
nu jā, bet tā es tur priecājos par sniegu un priecājos par pļavām un vienā brīdī sajutu, ka atkal vientulīgums sāk kost pirkstos. un vairāk par visu gribētos kādu draudzīgu ķermeni, kuru sajust sev blakām. nu, tādā draudzīgi koeksistējošā veidā. fiziski ar saviem receptōriem izjust, ka apkārt ir citi. un tā es uzsāku savu ilgo ceļu, kas jutās kā vesela mūžība un milzu attālumi. vieglā uzmanības novēršanās nebūt nepalīdzēja. bet tad, kad biju tikusi pāri tai pļavai un nonākusi līdz tur esošajiem cilvēkiem, soothing voice's draudzene mani ieraudzīja un apskāva. es vēl nodomāju, ka, he, redz kā - citreiz ļoti kārotas lietas pašas uzrodas. bet tad tik ļoti kaut kā sakautrējos par savu tābrīža needyness, ka nemaz nepateicu paldies un nenorādīju, ka tas bija pretty much the mest purrfect timing