iekšējais haoss un nestabilitāte. nevarētu teikt, ka es pret tiem iebilstu.

lasu par mehāniskajiem pūķīšiem, fōnā skanot virknei mūziklietu, kas apkopotas zem here be dragons nosaukuma.

vakarnakt pastaigājos zem vadiem, kas draudzīgi žumm. vakarnakt tika vēroti zibeņbrīnumi un daile.

eh, bet iekšā sēd tāds nemiers, tāds nemiers. un nezinu, kurā stūrī to lai nogrūž.
vispār pēdējā laika izolācijas lentas noskaņa rada vēlmi doties aberdīnēt. doties mācīties laikam jau. tur vismaz nav jāsvārstās starp ne/kontaktācijas lēmumiem, jo visi tāpat ir tālu prom un manai iztrūkstošajai self-worthwhileness sajūtai, kas citu bakstītvēlmi un satikšanu dara problemātisku, nav nekāda svara. tikai arī tā vieta tagad nav/nebūs īsti izolācija.
bet eh, go away, obsessive thoughts.. ne šeit, ne tagad.

bija taču zibeņi un vadi, un pūķi... go fiddle with that, brains.
pāries. viss pāriet. nav jau arī tā, ka būtu kaut kādas konstantes.
tik iemānīt sevi kaut kādās citās noskaņās varbūt. brīžiem.