tās ir ļoooti retas reizes, kad saņemu kādu vizuālu iemūžinājumu šim manam mazajam čabulītim. pat pa šiem pēdējiem diviem prombūtnes mēnešiem viņš ir jau tik ļoti paaudzies

man droši vien ir kaut kās Stockholm syndrome pret/ar šo vietu
bet es jau kādu laiku jūtos tā, ka nebūšu gatava maijā sakravāt visas savas pekeles un atgriezties mājās
man gan arī šķiet, ka visus tos gadus, kamēr dzīvoju šeit pirmās izglītības laikā, es māju vietu kaut kā pārmērā idealizēju
tagad ir tā, ka viss šķiet vienlīdz vienaldzīgs un nomācošs