pēdējās dienās un nedēļās tik ļoti tāda to give up on people, communication and life in general sajūta
un tas pat nejūtas tā depresīvi izmisīgi šobrīd. vairāk kā tāda drūma nopūta. jo nu, ko gan es vispār citiem ar savu klātbūtni maz varu piedāvāt. kaut kāda vērtība tāpat ir vien to viņu citu galvās kaut kas iedomāts, kas man visuticamāk nebūt nepiemīt.
lai gan tā pat nav tik ļoti tāda vēlme pavisam ierakties no visa un visiem prom. vismaz ne konstanti. jo, piemēram, es ļoti gaidu, kad rīt še ieradīsies Lelde un tā. tas ir drīzāk kā savas eksistences bezjēdzīguma un disfunkcionalitātes ļoti uzmācīga apziņa.
un kāpēc gan lai man gribētos ļoti censties citus ar to apgrūtināt. tomēr reizēm ar daru. ar nepatiku pret sevi.

trauslums, trulums un mērķu un prasmju iztrūkums