Rozmarīne

Nu ir tā,ka vairs negribu dzīvot.Zinu,pašnāvībā var tikt vērtēta kā gļēvulība/drosmīga rīcība.Priekš manis tā būtu iziešana no šīm mokām.Es vairs nevaru,nevaru turpināt šādi dzīvot,nevaru.Viena,izmantota,salauzta.Man nav attaisnojuma,nekam nav attaisnojuma..Viss ko esmu darījusi ir bijis veltīgs,jūs teiksiet ka nē? Tad kāpēc no 100 kontaktiem,nav kam piezvanīt,un nav,kas zvana.Es vienmēr un visur esmu lieka."Bez mīlestības nedzīvojiet,bez mīlestības viss ir mazs.."šī mīlestība sagrāva manu dzīvi,un nu es to vairs negribu.Negribu kļūt tāda,kā visi,kurus salauž.Gribu būt tā,kas es biju.Bet jūtu,ka nevaru atgriezt sevi.