| Sensuālā daba murr |
[Nov. 19th, 2022|04:37 pm] |
| [ | music |
| | Exotique Re-Mix_Orgasm Music-Soul Ballet ╰✿ | ] |
Šodien daudz sajūtu un domāju, par erotisko dabu. Kopš esmu sākusi ļauties tam, ka rakstu visas savas dusmas, es aizvien vairāk apzinos, cik ļoti esmu apspiedusi arī savu seksualitāti. Atceros, to laiku, kad es spēju skūpstīties ar vīrieti tikai tad, kad biju iedzērusi. Tik ilgu laiku es vispār neizpratu, kāpēc man sākās panikas lēkmes seksa laikā.. tas bija kaut kas neizkaidrojams, sākumā škita, ka vienkārši nejūtos ērti ar izvēlēto partneri, bet kopš sāku nodarboties ar apzinātajām ķermeņa atbrīvošanas praksēm, un manā uztverē uzpeldēja, mana traumatiskā pieredze bērnībā, tik daudz kas kļuva skaidrs.
Es vēl aizvien spilgti atceros to reizi. Tā bija kārtējā piektdiena, kad dejoju. ATvērti, sensuāli, brīvi. Uz to brīdi, es nebiju bijusi kopā ar vīrieti trīs ar pusi gadus, tamdēļ jebkura kustība, kurā sajutu sevi atbrīvojamies, sagādāja dziļu sensuālu baudu, un kā vēlāk izrādijās, ka cilvēka ķermenis sevī uzglabā traumas, tas ko varbūt apziņa neatceras, pats ķermenis tur kā saspringumu, saspringumu gūžās, skaustā, galvā. Neizskaidrojamas sāpes, krampji ķermenī, u.t.t Un tā lūk toreiz, kad šķīdu mūzikas pavadībā, pie manis pienāca paziņa, kas izceļās ar savu atklātību gan mākslā, gan sevis izpausmē citos veidos, ļoti karstasinīga un unikāla sieviete, kuras klātbūtnē, Tu pati atveries. Nu lūk, toreiz mēs izgājām papļāpāt, jo laikam viņa raudāja, vai kas tāds. Un kaut kā vārds pa vārdam, viņa izteicās, ka viņa ir vairākas reizes izvarota, un pirmoreizi tas ar viņu notika bērnībā, tas esot bijis viņas Tēva brālis, vai kāds cits rads, to es precīzi vairs neatceros. Bet es atceros to brīdi (un par šo rakstīt tagad aizvien ir grūti, jūtu kā sirds vnk savelkās, un elpa trūkst) Mans pēc viņas vārdiem caur ķermeni izgāja tāda kā melna svilinoša uguns un es atcerējos, kas notika toreiz laikā ap Jauno gadu Vecmāmiņas dzīvoklī, tai tumšajā pretīgajā istabā.. Es tur stāvēju, clveki nāca iekšā un ārā no deju zāles, bet es biju vienkārši sastingusi, jo manī bija uzplaiksījis, kaut kas, kas tika cītīgi slēpts. Tas bija no vienas puses briesmīgs, no otras puses atbrīves pilns brīdis, jo ar to sākās jauns posms. Pēc tam es centos sev iestāstīt ka tā tas nebij, apspiest un izdomāt kaut ko lai attaisnotu šīs atmiņas, bet jo vairāk es centos, jo sliktāk, gan fiziski, fan psiholoģiski man kļuva. Es atceros, ka tas bija laiks kad es atsāku smēķēt zālīti, ko nebiju darījusi četrus/piecus gadus, kas protams tikai visu pasliktināja.. bet ko nu par to, ir sestdiena, Rīgā snieg un es iešu apēst kādu salami desas sviestmaizi par godu svētkiem. |
|
|
