| Tēja |
[Nov. 9th, 2022|08:31 am] |
Dzeru savu rīta melno puēriņu un domāju, par visām pusaizdomīgajām Rīgas tējnīcām, kurās reiz cilvēki jauca izsmalcinātu tēju ar apreibinošām vielām un runāja par Dievu. Domāju par tiem tipiņiem, kas pabijuši Bali, un tagad klīst pa pelēkām ielām ar saulesbrillēm uz acīm un trīcošām rokām. Domāju par savu alku reiz būt tik tuvu tiem. Kāpēc..? Harizma? Radniecīgas sāpes? Radošums? Bezatbildība? Garīgā brālība?
Domāju, par Rīgas pagrīdes lokāliem, ar lētu šņabi un briesmīgu mūziku. Domāju, par savu ceļu. Domāju, kur atrodos šobrīd no nāktontes retrospekcijas.
Zinu, ka jākopj savs mentālais dārziņš, enerģija, kas pienāk tuvāk ir jāfiltrē. Zinu, ka jāseko veselīgam radošumam, bez pārmērībām un pārmetumiem. Ir jāizvairās no guru un to sekotājiem, zinu, ka visa veida narkotikas ir durvis uz elli, zinu, ka veselīgs nakts miegs ir pamatvajadzību. Zinu, ka daba dziedina. Zinu, ka cilvēki lielākoties ir apspiesti un sačakarēti, un vienīgie ar ko ir vērts būt ir tie, kas to pieņem, un iemīl un piedot sev un tiem, kas izdarījuši pāri.
Es laikam arī mācos pamazām piedot, savam tēvocim, kas mani pirmskolas vecumā nolika slīpi.. un es vēl toreiz savos septiņpadsmit as savu pusi - pirmo reizi mīlējoties, nesapratu, kamdēļ neplīsa mana jaunavības plēve.. jo redz tā jau sen sen bija saplēsta.
Varbūt hipnoterapija, varbūt laiks, varbūt mīlestība sadziedēs manas rētas. Rētas, kas kā izrādās man ar tik daudzām sievietēm ir tik līdzīgas..
Nebiju domājusi, ka nonākšu pie šī, bet tā ir ja rasta cibu un dzer savu rīta puēriņu, klusumā un mierā, pēc tik ilgiem laikiem tikai ar sevi dzīvoklī. |
|
|
