| Drošība |
[Dec. 17th, 2022|10:29 am] |
Ieelpa. Izelpa. Parunāsim par drošību. Jo dziļāk, es ienirstu savas seksualitātes dziedināšanā, jo vārds DROŠĪBA paliek izteiktāks. Pēc tā, kad es 6/7 gadu vecumā tiku izvarota, skaidrs, ka drošība nav tas, ko es esmu savas dzīves laikā jutusi. Esmu bijusi dažādās situācijās pēc tam, bet paldies dievam, nekas nav pārspējis (drošības un robežu pārkāpšanas ziņā, manu bērnības pieredzi) Esmu bijuis kriminālās ballītes, un briesmīgos rajonos, bet labi, ka man ir paveicies. Esmu dzirdējusi dažādus briesmu stāstus. Bet kā tad dzīvot tālāk, kad tavā pašā esencē drošības un paļaušanās sajūta ir tik dziļi sašūpota, ka jūties, kā tāds gaisa balons, kam nav pat īsti sakņu sistēmas..? Lielisks jautājums, es nezinu. Laikam, jau pati apzināšānās, ka fak ir taču dirsā.. kaut ko iekustina, jo citādi nodzeršanās kaņepē, vienas nakts sakari, narkotikas un alkohols, būs vienvirziena ceļš uz tuvāko kapu kopiņu. Mani uzrunā stāts, čalim no dokumentālās filmas ''Caur Adatas aci'' Tagad viņš ir savācies, bet cik procentuāli ir daudz tādu, kas ir izrāpušies no bedres, no dziļa bezdibeņa? Mani allaž interisējusi cilvēka psiholoģija, un kas stāv piemēram, aiz hc maniakiem, nu kas viņus ir izviedojis par tādiem..? Man ir dažas grāmats, bet aizvien neuzdro
šinos tās atvērt.. jo tad sākumā būs jālasa, par tiem noziegumiem, ko mana psihe īsti nevar pavilkt.. Bet jā, kā cilvēki koupo ar sajūtu, ka Tu esi izrauts no jebkādas normas un paliec ārkārtīgā stresa stāvoklī kuru Tu vispār nevari, pat īsti nevienam nodot, un nav jau tā, ka kāds vispār noticēs Tev.. tas ir traki. Man bija paziņa, kad kādā ballītē, kurā tika lietots alkohols, bet ne tik daudz lai viņa neko neatcerētos (Acīmredzot slavenās dzērienu ripiņas) naktī attapās gultā ar labākās drauzdenes vīru, un viņa toč nebiaj tāda kas koļīs svešus. Vienvārdsakot, viņa ne gribēja, ne viņai vajadzēja to čali, bet šis bija viņu sen noskatījis. Nākamajā dienā aizejot uz policiju, policijā tika atbildēts, tā ir ''Jūsu pašas vaina'' un cik dirsā tādu stāstu.. nezinu, cilvēki tik ļoti cieš šajā pasaulē, un tādos veidos, ko es pat nevaru iedomāties. Mans draugs pirms pāis gadiem, kādā čaļu ballītē, kurā viņi niekojās ar marihuānu, atcerās, kadrus, kā mazpasītsams paziņa, pazvana kādam, pēc pustundas atbrauc pieci veči, viņu tur un ielaiž vēnā gan viņam, gan citiem ( cik nu Tu spēj pilnīgi nopīpējies kaut kā pretoties pieciem večiem un izdarīt) nākamis kadrs esot rīts, un tā tukšuma sajūta, un ka kaut kas nepavisam nav kārtībā ar viņa ķermeni... un tas sagrāva viņu, talantīgu, 18 gadīgu čali, iemeta bezdibenī.. Nezinu, kas notiek ar Latviju, vai pasauli kopumā, bet šādi stāsti ir tik daudz, pārāk daudz. Drošības zaudēšana, robežu pārķapšana, bet trakākais ir laikam tas, ka tie, kas solās to sargāt, kā sociālie darbinieki, policija - visbiežāk nospļaujās par tiem, kas lūdz palīdzību. Tāda lūk pasaule.. Risinājums? Tu vari izvaiīrties no ballītēm un deviņos būt mājās, bet ir vēl citi stāsti.. Ko es ar šo gribēju pateikt, to, cik man ir svarīgi būt drošībā, nu 100% būt ar tiem, kas to var dot un to nav daudz, lielakajai daļai cilveku ir vienalga, bet tiem nav nav, tos jāsargā un jālolo. Drošība tā ir manta. Un es to aizvien vairāk un vairāk apzinos.
Kaut ko centos pateikt, bet ir sajūta, kā astotās klases sacerējumu būtu uzrakstījusi. Nu Ciba, es ceru, ka Tu saproti, ko es centos ar šo visu pateikt. To, ka pat, ja es esmu izgājusi lielai dirsai cauri un turpinu iet tās galam cauri, es jūtos pateicīga, par to pamatu, ko esmu sev izveidojusi un tām saknēm, un to, ka uz 75% savas dzīves, es vairs nejūtos, kā noklīdis Hēlija balons vējā. Pateicība. Pateicība. Pateicība. Es esmu drošībā. |
|
|
