Life is a test and you pass if you can be true to yourself |
[Dec. 14th, 2022|06:26 pm] |
[ | mood |
| | cold | ] | Ilgi domāju kā sevi iepriecināt, tad sajutu, ka jaiecibo. Ir cilvēki, kas viemēr man liks justies kā pēdējam sūdam, zemākam par zemo. Lai ko es darītu, lai ko sasniegtu, es nekad nebūšu PIETIEKOŠI LABA viņu acis.. nekad. Un tik sāpīgi to atkal sajust, bet bāc tās sāpes pāriet, viņas atstājās.. jo es pēc šiem terora un moku gadiem, es pa centimetram esmu izcīnījusi sevi, savu pasauli, sevis pieņemšanu un galu galā, to stāvokli ko var saukt par pašmīlestību, bet bāc tas naivums un ticība, uzmet mani atkal uz tiem grābekļiem, tā vairs nav tik nekotrolējama vēlme nomirt, vai izdarīt pāri.. bet tās ir tās palikušās tumšās emocijas. Un kas ir šie cilvēki, tā ir mana asins ģimene, un tas ir pats sāpīgākais. Es ilgi cīnījos, jo iekšā skanēja, bet tā ir taču Tava ģimene.. bet pa šiem gadiem esmu dzirdējusi stāstus kur vārds ģimene ir līdzvērtīgs '''tiesības būt varmācīgam, uzspiest savu gribi, pazemot, noniecināt un iznīcināt esības un individualitātes kodolu'' Ir cilvēki, ko gribās nobloķēt sociālajos tīklos, lai nepin tenkas un nerunā apkārt.. tie ir mani ģimenes locekļi. Un lai kā esmu kalusies un malusies cauri, pati sevī, vai psihoterapijā un vēl sazin kur.. lai piedotu, un pieņemtu, bet varvūt esmu to izdarījusi- esmu piedevusi, bet es nekad neaizmirsīšu, jeb viņi paši parūpēsies lai es nekad neaizmirstu, kas viņi ir, jeb drīzāk, kas viņi MAN NAV. Tā ir auksta ligzda, kas no ārpuses šķiet spēlē pēc visām sabiedrības normām, bet iekšpusē valda aukstums, izmisums, un tukšums. Tukšums kas valda tad kad cilvēks neiet savu sirds un dvēseles ceļu, bet kalpo apkārtējo viedokli. Es nesen uzdūros terminam biroboti, un tas norezonēja. Bija laiks, kad zināju, kas ir narcstiskas mātes, un viss tas, bet kaut kā negribēju to pieņemt. Pat tagad rakstot man visa mugura saraujas spriedzē un krampjos domājot par to un rauj uz augšu.. viss pietiks. Es esmu pelnījusi cieņu, mīlestību, dzīvit saskaņā ar savu srds ceļu.. un es zinu, ka man tas izdosies, turpināšu pa cm vien, pa cm vien - izkarot savu pasauli un noticēt pati sev, ja pat man nekad nav bijis stiprais pamats, kas tic man un manam ceļam. Lai iet dirst, un nopūst viss liekais, viss parazīstiskais, un nožēlojamais no manas dzīves. Mani gaida jauns sākums un dzīve, ko esmu tik ilgi gaidījusi!
Un galu galā tas ir stāts par drosmi, un ticību sev. Spītu iet pret straumi un cerībām. Es būveju jauno, koncentrējoties uz to, ko alkstu, nevis to, kas noriebies. |
|
|