vanadium - 27. Augusts 2026

Šodien pamodos 4 naktī ar vētrainām kortizola spēcinātām uzmācīgām domām no sērijas ''prāts skenē, par ko uztraukties'', bet domāju tiktāl līdz aizdomājos līdz mieram un ceļš uz darbu pēc tam bija diezgan svētīgs. Doma, ko turpinu pārcilāt ir, ka tavs aicinājums ir tur, kur ir tavas bailes un - ja vēlies paplašināt savu neapzināti sašaurināto, drošo mucas pasauli, tad vajag būt nedaudz mazohistam un iet pret saviem instinktiem. Tātad ieņēmu to stilīgo tēlu, par ko gribu kļūt, aizgāju uz ikrīta kafeni un vnk novēlēju jauku dienu pārdevējai, tā ļoti priecīga. Izejot ārā, laikam sajutis manu atvērtību pat pienāca viens dzērājs priecīgi daloties ar to, cik ļoti vakar nojāņojis. Nu tad diena arī tālāk aizritēja diezgan komunikabli salīdzinot ar manu dažreizējo ''mazāk par 10 vārdiem dienā'' prikolu. Vēl to neiroplasticitāti var stumt.

es gribētu šeit ierakstīt dažus savus 15 gados sarakstītos naivos dzejoļus, bet mani uztrauc fakts, ka tā laika diletantiskais es, iespējams zaga savārstījumus no jau eksistējošiem dzejoļiem un tur varētu būt diezgan acīmredzama plaģiātisma ēna, ko tagad kā sen-dzejas-nelasītājs es vairs nevarētu pamanīt :D
tātad - vai nu mans oriģināls vai rīmeiks kaut kam jau eksistējošam:

un puzli es nesaliku
man ir lemts palaist citus
tievās košļeņu slotas ar
badīgām acīm manu
cepumu paku iznīcina
tām smadzeņu drupas
un bezjūtīgs mērķis
tām asiņu vietā nafta
un ādas vietā plēve
-''Lēdij, jūs izraujat sev mūziku''
-''man mūzika pie pakaļas''
un tad es sapratu, ka viņa Jau ir mirusi