vanadium - 10. Marts 2015

Līdz ar jaunu interešu iegūšanu/ virzīšanos uz jauniem mērķiem, pats arī iegūsti citādākus domāšanas ieradumus, neparastākus paņēmienus kā nonākt pie kādiem secinājumiem. Sāc atšķirt loģiskās domāšanas kļūdas un tās pamani citu sacītajā. Un tas traucē tādēļ, ka cilvēki, ar kuriem runāju iepriekš jau ir citā spektrā nekā es. Ne augstākā, ne zemākā spektrā, bet vienkārši citā. Nezinu kā runāt ar viņiem, viņi nezina kā runāt ar mani. Viens otru kaitinām, jo mūsu uztveres ģeometriskās formas nav komplementāras, bet nemitīgi sadurās viena pret otru. Rodas nevajadzīgas problēmas komunikācijā, pie kurām neviens nav vainīgs. Abi augam dažādos virzienos, līdz kopīgā kļūst par maz. Acīmredzot noteikti cilvēki dzīvē ar tevi ir komplementāri tikai uz noteiktu laiku. Un par to padomājot, tas pat ir vērtīgi - lēkāt no vienām attiecībām uz citām, līdz tās sevi izsmeļ. Tādā veidā viens otram nodrošinot nemitīgu izaugsmi intelektuālā, garīgā, jebkādā citā pieredzes ceļā.

Dalījos savos secinājumos ar paziņām. Acīmredzot - nav morāli pareizi pamest cilvēkus, kad tie tev vairs nesniedz individuālo attīstību. Acīmredzot, kaut kādu neizprotamu iemeslu dēļ, ir pienākums uzturēt neko nenesošas, stagnācijā iegrimušas attiecības. Absurds un vienkārši smieklīgs princips, ja tā padomā.