vanadium - 31. Jūlijs 2013

Cilvēks ir attīstījies līdz tādam līmenim, ka spēj runāt, domāt, veikt lēmumus un citas sarežģītas darbības. Cilvēks netiek uzskatīts par dzīvnieku, bet kā kaut ko īpašu un atsevišķu. Cilvēks vairs nav kalps dzīvnieciskajam. Tad kādēļ sabiedrība bieži piedāvā argumentu, ka komunikācija un vairošanās ir obligāta, jo cilvēks ''taču ir dzīvnieks ar bioloģiskām vajadzībām''? Vai tas nav ne mazākajā mērā pretrunīgi? Jā, ir noteiktas bioloģiskās vajadzības, kā, piemēram, izsalkums. Bet pārējais jau ir cilvēka paša kontrolē, vai ne tā? Tad izlem, sabiedrība, vai es esmu dzīvnieks, kuram obligāti jākomunicē un jāatrod partneris, vai arī es savā attīstībā jau esmu kaut kas cits, - ar savu izvēli un saviem lēmumiem un ar uzdrošināšanos nostādīt šos bioloģiskos principus kā kaut ko SEKUNDĀRU.

Neiet runa par šo vajadzību aizliegšanu, bet pārstāšanu tās uzskatīt par vienīgo, primāro dzīves jēgu.