Rīts pēc pāris gulētām stundām. Manī ir tāds nogurums iekšā. Bet aizmigt es nespēju neraugoties uz to. Varu gulēt atslābinājusies, bet domas ir spēcīgākas par mani.

Dzīvē ir tik daudz ceļu un durvju par kurām ieiet. Un tik daudz durvju kodu. Var sēdēt pie vienām, mēģināt atkost to kodu, diennaktīm, nedēļām, bet nekas no tā nesanāk. Var iet pie
nākamajām ar cerību, ka sanāks. Var mēģināt atrast pusatvērtas durvis vai durvis kas ir jau vaļā. Ieiet viegli un bez mocībām. Ir tādas durvis, kurām kodu tu zini no galvas. Kuras padodas pirmajiem mēģinājumiem. Un tad ir tās, pa kurām tu nespēj tikt iekšā, lai cik ļoti to gribētu. Nesanāk un viss. Tu vari dauzīt viņas, spert, kliegt, bet nekas nemainās. Durvis tavā priekšā paliek aizvērtas. Tā tu maldies pa dažādiem ceļiem, gar dažādām durvīm un ik pa laikam pieklauvē ar cerību tikt iekšā. Bet nekas jau nenotiek tik vienkārši. Vismaz nevienmēr. Ir vajadzīgs kods. Ir durvis aiz kurām tevi kāds gaidīs, kāds kurš tevi ir gaidījis jau sen, sen, bet tu neesi spējis nospiest durvju kodu. Ir durvis aiz kurām tevi gaidīs tikai pārdzīvojumi un āderes un galu galā tu nesapratīsi kāpēc tik ļoti vēlējies tikt iekšā tieši šeit.
Izskats ir mānīgs. Un durvju kodi jau ir tikai iztēle. Mēs tikai spēlējamies. Ar savām dzīvēm. Un citu dzīvēm.