es nesaprotu no kuriens manī rodas tādas skumjas. saldsērīgas. saldskābas. smagas. līdz pašiem nervu galiem. tas ir kā viens klikšķis.
šodien ir tāda pasaulīga pamestības sajūta. ir patiesībā nedaudz grūti dzīvot vienā mājā ar pāri, kuriem guļamistaba arī ir otrajā stāvā un tad sēžu viena pati istabā, uzgriežu mūziku skaļāk, lai nedzirdētu viņus. viņu dzīvi. (nē es nedomāju seksu) viņu smieklus un kopā būšanu. kamēr es esmu te. četrās svešās sienās. tāds pilnīgi fucked up. ir jau varbūt viegli no malas teikt -put your shits together. bet tas jau nenotiek tā. tajā brīdī vienkāršība pazūd un pārvēršas par kaut ko sarežģītu. kopš laika gala es sevi atceros tieši šādu. freak myself out. varu no pilnīga komforta un dūnu segu ērtumiem izsviest sevi "tur ārā" un audzināt sevi. varu dzīvot haosā un būt perfekcioniste. varu mainīt plānus ik pēc stundas, domāt par nenotikušām lietām, cilvēkiem. tādā kā nerealitātē vai varbūt paralējajā pasaulē. jo patiesībā es jau visu laiku esmu šeit. vismaz fiziski.
es pat nemāku to sajūtu tā uzrakstīt. un no malas tas drošvien skan pavisam depresīvi un nomācoši. bet tā gluži gan es nevarētu teikt par sevi. es esmu arī savādāka. ir vienkārši dienas kā šī. kad zini, ja kaut kas notiks, pats vien atbildēsi un rūpēsies par sevi. nebūs neviena, kas pienes tēju, paglaudīs muguriņu un pateikt "viss būs labi, neuztraucies". tie ir tie sasodītie brīži, kas smacē nost. un vienīgais ko var darīt ir palīst zem segas un gaidīt rītdienu, kad saule ausīs jau citā gaismā un būs iestājies miers. jo "tā" sajūta būs izsāpēta un ielikta domu plauktiņā.