Sajutos kā mazs bērns. Veselu stundu pavados internetā meklējot saturīgu un man saprotamu autobusu listi starp divām pilsētām, kas nemaz nav tik tālu viena no otras, bet uz kuru kursē vismaz seši dažādi autobusi. Cenas protams es neatradu. Zinu tikai to, kur man ir aptuveni jāiekāpj un kur aptuveni jāizkāpj. Tālāk man palīdzēs blackberijs ar navigāciju. Lūk tieši tik sagatavojusies es esmu rītdienai.
Kurš vispār ir izdomājis, ka ir vajadzīgi tādi meeting pašā rīta pirmajā pusē. Kad cilvēks vēl guļ, ir samiegojies un vienīgā doma prātā ir nesteidzīga kafija. Savu nesteidzīgo kafiju protams es dabūšu, ja celšos piecos no rīta. Bet par savām spējām izkūņoties no gultas laicīgi es neesmu pārliecināta.
Bez sava vīrieša es vispār nemāku aizmigt. Tā lūk ir kaut kāda jauna forma manī. Agrāk pavisam noteikti tā nebija.

Galu galā, ja kāds kaut ko dara nepareizi ar manu dzīvi un maniem ceļiem, tad tā esmu tikai es. Es pati. Kas vienā rāvienā var uzprišināt savu ego līdz murrājošai sajūtai un saraut sevi gabalos otrā brīdī. Un starp šiem diviem brīžiem nebūt nepastāv milzīgs laika intervāls. Tāds nepārtraukts saldskābs strāvojums. (tiem kas nezin par to saldskābo, tas ir tad, kad it kā ir labi, mierīgi, priecīgi etc. bet tai pat laikā ir kaut kādas neizskaidrojamas skumjas, bēdīgums, ilgas etc.) šis vārds man vienkārši tīri labi patīk un es viņu lietoju vairāk par visiem raksturojos kādu no saviem mistiskajiem stāvokļiem. Bet varbūt vienkārši es esmu nogājusi mazliet no lielā ceļa un eju pa kādu taciņu. Cauri lielam, skaistam mežam, smaržojot priedes un ar pirkstiem pieskaroties sūnām. Un tad es iziešu no šī meža taciņām un apvadceļiem atpakaļ. Tuvāk sev. Bet varbūt tie visi ir maldi.