Kaut kad reiz jau domāju par šo, ka nekas nekad nav Tikai.
Tā nav tikai nauda, tikai attiecības, tikai darbs, tikai lietas, tikai ēdiens, tikai gads, tikai piecas minūtes, tikai smaids, tikai pieskāriens. Vārdu Tikai šķiet cilvēks lieto, lai patiesībā tik svarīgo padarītu šķietami maznozīmīgu.
Lai palaistu garām, nokavētu, padotos, atdotos, kļūdītos. Un lai tam visam būtu attaisnojums.

Un kā ar bailēm? Tā tomēr nav lieta/sajūta, kuru pieauguši cilvēki atzīst tik viegli.
"Man jau nav bail no augstuma, man tikai metas slikta dūša no augstā skata."
"Man jau nav bail no vientulības, vismaz neviens cits nezog manu laiku."
"Man nav bail no neizdošanās, mam taču visa dzīve priekšā."

Un tā uz priekšu. Cilvēki parasti nerunā par savām bailēm, tas nav pieklājīgi(?) un nav glaimojoši.
Bet baidās taču visi. Kurš mazāk, kurš vairāk. Es šobrīd vairāk.