Lūk,mana nedēļas nogale pazuda anglijas straumēnos. Daudz cilvēkos un smieklos. Pilsētas gaismās un rīta kafijai 5pm. Un man tik ļoti patika tā stundas pagriešana, jo tagad ir tā, ka pulkstens ir septiņi vakarā, un ir plus astoņpadsmit grādi un tu vari sēdēt dārzā un lasīt grāmatu. Protams, aizvien ir tā, ka iekšā mājā ir ļoti auksti, bet aiz loga vasara. Ar to es laikam neprotu cīnīties.

Jaunajā midziņā es jūtos mājīgi. Bet tas nemaina faktu, kad man gribētos ko citu. Savu mājīgumu. Savu sajūtu un siltumu. Citu toņu sienas un lielus logus. Grīdas segumu pa kuru var staigāt ar plikām peciņām un nesalt. Vannas istabu ar jumta logiem un baltiem ādas dīvāniem viesistabā. Un tad es pieceltos no rītiem, notipinātu lejā uz pirmo stāvu, uzvārītu kafiju un izietu dārzā. Tad es baudītu laiku ar sevi, bezdomu līmenī. Tā klusām, bez vārdiem.
Tagad man nav dārza, labi ir. Bet ne dārza burtiskajā nozīmē. Un man nedaudz pietrūkst, istabas pēcpusdienas saule, jo šobrīd es dzīvoju rīta saules pusē. Bet cilvēks jau vienmēr atradīs kaut ko labojamu laikam. Bet tie jau ir tikai mani stopkadri.