Pamosties svētdienas rīta tā nedaudz pēc septiņiem. Atvērt logu un ielaist dzestru pavasari iekšā. Noiet lejā uz virtuvi,ar basām kājām skarot auksto flīzēto grīdu, uzvārīt kafiju un ieritināties atpakaļ migā. Pamosties pirms saulaina pavasara. Pamosties pirms saules. Un diena šķiet tik gara. Vismaz rīta daļa.

Esmu atvesta mājās. Blakus mana otrā kafijas krūze un tad es došos uz centru un palutināšu savas materiālās vēlmes. Kaut ko jaunu gribās savai dzīvei. Kaut ko savādāku. Atgriežos pie savām koraļ krāsām un bēšā un pasteļtoņiem. Pavasarim neko vairāk nemaz nevajag.

Aizvien mazi pārmetumi manī, bet viss lēnām apklust un paliek labāk! Vēl tikai piecas darba dienas un varēšu braukt uz Velsu un atpūtināt sevi.

Tomēr tik labi bija, kad nebija pienākumi, kad nebija nekādas domāšanas. Tikai nobastotas stundas skolā un wild nedēļas nogales. Tagad no tā visa nekas nav palicis pāri. Tikai pienākumi, uztraukumi un aizmigšana sestdienas vakarā uz dīvāna, vīrieša apskāvienos deviņos vakarā. Jo dažkārt visa ir par daudz.

Laikmetīgā dzīve dažkārt var būt krietni par daudz tādai apjukušai būtnei kā es.