Mani aizvien vairāk pārņem vēlme uzrakstīt cilvēkiem, kuri vairs nestaigā cauri manai dzīvei. Uzrakstīt un negaidīt atbildi.Domāju vai viņi kādreiz atceras mūsu sarunas. Man nav daudz tādu cilvēku. Ir tādi, kas satikti tikai pāris reizes. Mans mīļais ceļotājs pie kura dzīvoju Prāgā. Vai manis pretstats un loģiskais prāts ar kuru diskutējām caur vēstulēm mēnešiem tā arī nenonākot kompromisos. Katram vienmēr bija savs. Bet vienreiz mēs satikāmies. Vienreiz mēs bijām un staigājām naktī cauri mežam un dzērām alu. Vai arī meitenei no Kuldīgas, ar kuru ir vienkārši sajūta, kā no iepriekšējām dzīvēm, laigan tikušās tik vienreiz. Ar tādiem laikam tā sajūta nepazūd. Vienmēr jau nevajag to komunikāciju fizisko.
Ar savu pirmo mīlestību gan aizvien mēs kaut kur esam. Kādā citā planētā. Pēc astoņiem gadiem starp mums ir pilnīgi savāda sajūta. Astoņi sējumi. Tādas lietas tik vienkārši nepāriet. Ar tiem savējiem cilvēkiem.

Pārējos es norakstu uz shit happens un experience. Tādus kā mans iepriekšējais draugs, kurš mani lēnām indēja nost un es ļāvos. Vismaz es zinu, ka varu izturēt arī tik daudz.

Bet tas viss ir bijis. Manās domās ir tie manējie. Kurus vismaz savās domās tā ļaujos saukt. Jo sajūtās vienmēr ir gaišums un vieglums.

Tomēr šovakar es sagaidīšu vīrieti, kurš man ved vakariņas un alu, vēstules es atstāšu rītdienai.