arī manā midziņā beidzot ir parādījusies globālā komunikācija. (šajā gadījumā ar to ir jāsaprot internets) un protams arī manas mīļās garumzīmes. varu klabināt pa saviem nodilušajiem taustiņiem, ieritinājusies savā dūnu pasaulē. apkārt vairs nav bibliotēkas, dažādu tautu valodas, bet tikai miers. tā ļoti izbaudāmi.
Vonnegūta "A man without a country" šodien izlasīju gaismas ātrumā. Pilnīgi negribās bibliotēkai atpakaļ dot. Bet paturēt sev. Uzlikt uz savas grāmatu palodzes un ik pa brīdim paņemt un pasmaidīt. Jā! Es pat esmu sākusi pasmaidīt. Un, kas gan vēl vairāk varēja palīdzēt ja ne Vonnegūta ironija.
Tā nu es uzvāru pienkafiju, uzvelku vilnas zeķes un dzīvojos ar sevi! Pētu sevi. Pētu citus. Eksperimentēju. Bet tie citi jau nezin. Tikai es.
Arī mans šodienas mierīgums vēl aizvien ir iemitinājies manī. Plūst pa silto ķermeni un spītīgi cenšas aizšmaukt no prāta, bet es tikai pieturu aiz astes un nekur nelaižu. Naktīs vienmēr viss ir savādāk.
No rītiem tikai aizmirstas. Sākas kāds cits posms.
Mana dzīve ir izveidojusies vienās galējībās. Nekāda viduspunkta vai pieturzīmju.