es nespēju saprast kā tas nākas, ka nejūos kā mājās tā īsti nekur. aizbraucot uz mājām latvijā, es jūtos kā nedaudz ciemos, laigan istabā nekas krasi nav mainījies, tā sajūta tomēr ir svešāda. it kā iemesta atpakaļ citā realitātē. ir gan tas siltums, manas vietas, mani cilvēki, sava sajūta vairāk. bet vairs ne līdz galam.
arī šeit, tīri teorētiski gan saucu par mājām šo vietu, bet līdz galam neatveros. ļoti lielu lomu spēlē arī mana pagaidu mājvieta, vēl uz mēnesi. kur telpas patiešām kalpo, kā tikai izgulēties un prom, prom, prom.
pie Viņa gan es jūtos nedaudz vairāk kā mājās. Varbūt tā ir tikai sajūta ko man dod viņš un klātbūne,tas iekārtotais mājīgums un plašumi. Man patīk lielas telpas, plaši dārzi, verandas. Plašumā es jūtos tik labi un viegli.
Mētājos sevī no viena plauktiņa otrā, nespējot sakārtot līdz galam. Tā mājsajūta tomēr ir tik svarīga. Un tas ir vienalga kurā pasaules malā, kaut vai katrā kontinentā pa vienai mājsajūtai. Bet kā tas nākas, ka manī viņas nav. Vai vienkārši snauž. Pirms četriem gadiem, kad stopēju cauri eiropai, es jutos kā mājās Prāgā. To sajutu kā savu pilsētu. Bet tas laikam tikai cilvēku dēļ un pavasara. Arī šeit brīžiem pārņem miers, tad atkal sirds kauc pēc latvijas ārēm.
Laikam vienkārši vajag kaut ko savu. Iedot savu sirdi un atdzīvināt. Tā laikam dzīvē ir ar visu.

šodien esmu skumjš. par savām eksistējošajām sajūtām. un tāda mazliet vientulība iemetusies. saldskāba. ne smaga, ne viegla. tāda nepanesama.
ko lai daru ar to savu sajūtu? kā lai izārstē?

sāk šķist, ka man ir kādas iekšējas psiholoģiskas problēmas. gan attiecībās uz cilvēkiem, gan dzīvi, gan sevi.