es nespeeju atrast miegu naktiis. mostos ik pa pusstundai augshaa un grozos un kuunjojos pa migu. un no riitiem izkaapt nav vienkaarshi speeka. shii riita kulminaacija bija pamosties ar asaraam aciis. tieshi tik taalu es esmu sevi novedusi.
kad buus tas briidis, kad varees mazliet vieglaak uzelpot un atrast to garshiigo dziivoshanu.
esmu savu vieglumu mazliet atradusi skrieshanaa. ar katru kilometru vairaak un vairaak paarnjem taads mistisks vieglums. un tad atkal viss aplis saakas no jauna.
kaa tas ir iespeejams, ka viens tik stiprs cilveeks vairs nespeej dziivot viens un atrast savu pamatu?
taa tachu vispaar neesmu es. es sevi vairs nepaziistu. kur viss tas labais ir palicis? tik daudz jautaajumu es turu sevii un nav nevienas atbildes. nevienas pashas.