Man piektdien ir jāsatiek mans disertācijas supervisor un man vispār nav nekā ko viņam parādīt. Ir tikai draft A4 size versija ar ideju un iespējamo research virzienu. Man vispār neko negribās darīt. Manī nav nekādas iedvesmas.

Esmu atgriezusies no Prāgas. Un bija forši. Bija daudz saules, staigāšanas un daudz hangover. Bet kopumā tā vienkārši būt un elpot un bezmērķīgi klaiņot bija tieši tas kas vajadzīgs. Vienīgi tagad atgriežoties tajā realitātē jūtos kā iemesta atpakaļ tajā pašā bedrē no kuras tik cītīgi centos kūņoties ārā.
Man vienkārši vajag ilgu pauzi. Tādu, kur sakravāt somas un aizbraukt uz citu valsti uz kādiem sešiem mēnešiem bet darbā neviens no freelance projektiem tuvākajā laikā nespīd. Esmu palikusi tik ļoti anti-social. Uz visiem pasākumiem eju viena. Sēdēt bārā un pasūtīt kokteili vienai man nesagādā problēmas un iet pastaigāties pa kalniem vienai ir vienkārši the best feel. Bet tajā pašā laikā kaut kāda iekšējā emocionālā balss kliedz pēc cilvēkiem. Tādiem kas saprot un ir vienkārši blakus. Bet šādi es nevienu neatradīšu. Vispār grūti tā nedaudz bipolāri dzīvot. Uzvārīju zaļo tēju un lasīšu grāmatu kas apraksta psihopātus sabiedrībā un to kā viņu psiholoģija darbojas un kā ar tādiem dzīvot.

Man gribās vairāk visu rakstīt un pierakstīt bet dažkārt ir mazliet bail to visu no sevis ārā izlaist un verbalizēt. Aj.

I told you, I’m fine.” Hermione said. “You know – fucked up, insecure, neurotic and emotional.

Es nezinu no kurienes šitais nāk, bet man diezgan ļoti patīk.