Ir grūti pastāstīt par to stāvokli sevī. It kā es sevi vērotu no malas. It kā es nebūtu es. Ne līdz galam. Bet tas nav tikai šeit ierodoties. Tas stāvoklis manī visas pēdējās nedēļas ir audzis. Tā lēnām un pamatīgi. Es vienkārši ļauju sev būt. Vēroju no malas. It kā manis nemaz nebūtu.

Aizvien šķiet dīvaini, ka ir vajadzīgas tikai divas ar pusi stundas lai nokļūtu otrā pasaules malā. Es nejūtos līdz galam piederīga. Bet ir labi. Ir silts vakars. Ir tomāti no vecmammas dārza un es varu sildīties vakara saulē. Dzert kanēļa tēju un izbaudīt klusumu.

To kā cilvēki lido lidmašīnā un uzvedās lidostā varētu sarakstīt stāstus. Like seriously? Tiklīdz lidmašīna nolaižas vai tiešām ir jālēc kājās, jāķer somas no plauktiem un tad jāstāv 10 minūtes kamēr atvērs durvis un jāsūdzas par to, ka citi spiežas tev virsū? Parējās domas es pat nevēlos sev laist tuvumā. Pārāk daudz cilvēku ir bijuši man apkārt šodien. Pārāk daudz besīgas mentalitātes vienai dienai.

Toties Rīga ir burvīga. Iemīlējos jau atkal.

šovakar manā mazmiestā spēlē visādas jaunību dienas grupas un ir tāda skaista pievakare, bet man ļoti negribās iet vienai. jo es šeit nevienu vairs nezinu un ar alkaholu šodien neēsmu draudzīgās attiecībās. man vienkārši gribētos kādu ar ko sēdēt pagalmā, klausīties mūzikā un dzert zāļu tēju un skatīties zvaigznēs. varbūt kad satumsīs es saņemšos un iziešu paelpot gaisu aiz savām komforta sienām. tomēr klusums arī ir diezgan mīļš.