Ir tādas dienas, kas tik ļoti nogurdina, ka gribās aizbēgt. Iesēdos mašīnā, nolaidu jumtu un traucos pa šoseju prom. Nopirku vislielākā izmēra kafiju, sēdēju nepazīstamas pilsētas parkā, tukši skatījos tālumā un smēķēju. Bez grāmatas. Bez telefona. Bez cilvēkiem. Pēc divām stundām klusumā ar sevi domas kaut kā noskaidrojās un prats nomierinājās. Šie little escape moments ir mani mīļākie. Un man vajag to savu alone time. Literally.
Astoņas ar pusi stundas pavadīt telpā ar kolēģiem no dažādām biznesa daļām, lomu spēles, pair share, viedokļiem un piespiedu komunikācijas es jutos tik ļoti iztukšota. Dažkārt šķiet, ka vienīgie un īstie viedokļi ir tie, kas pieder visskaļākajiem un more self-confident cilvēkiem. Viss riņķo principā ap viņiem. Un neviens neklausās viens otrā/citos. Kā pret sienu skriet. Un visa diena bija principā ap moaning about work un kā cilvēki strādā.
Pašas apmācības koncepts patiesībā ir tīri interesants. Trīs dienu pshiloģiskie un motivāciju trenniņi ir patiesībā lieliski. Tikai šoreiz tā visa bija pa daudz. Jo vienā telpā ielaistas lielas personības nevienmēr novedīs pie laba rezultāta. Pārāk daudz konfliktējošu situāciju.
Tik ļoti daudz informācijas vienai dienai. Tik ļoti daudz emocijas vienai dienai. Komunicēt ar cilvēkiem ar kuriem es nevēlos ir ļoti nogurdinoši. Ir grūti dalīties domās (I mean, personal experience un kā tu juties un ko tu no tā iemācijies).
Šis laikam ir tads kā turpinājums vakardienai, par to, ka pieklājība nogurdina. Jo galu gala, ja tev nav labas attiecības ar cilvēkiem lietas netiks izdarītas un būs daudz barjeras, lai darbu kā tādu paveiktu. Un tas ir tik ļoti annoying un nepareizi lielās organizācijās, kur viss balstās uz otra patikšanu/nepatikšanu un good networking.
Ir tikai jāuzliek brave face, jāsmaida, jārunā ar visiem un jāizliekas, ka tev tik ļoti interesē otra dzīve. Tas gan jau ir visur tā. Bet šodien es esmu tik ļoti cranky, nogurusi un viss tik ļoti riebjas, ka nespēju uz to savādāk paskatīties. Vienīgais ko vēlos ir klusums un dūnu segu ērtumi.
Rīt būs jau cita diena. Un cerams nebūs tik melnbaltas krāsas, kā esmu šodien pati sataisījusi.
Arlabunakti.
Astoņas ar pusi stundas pavadīt telpā ar kolēģiem no dažādām biznesa daļām, lomu spēles, pair share, viedokļiem un piespiedu komunikācijas es jutos tik ļoti iztukšota. Dažkārt šķiet, ka vienīgie un īstie viedokļi ir tie, kas pieder visskaļākajiem un more self-confident cilvēkiem. Viss riņķo principā ap viņiem. Un neviens neklausās viens otrā/citos. Kā pret sienu skriet. Un visa diena bija principā ap moaning about work un kā cilvēki strādā.
Pašas apmācības koncepts patiesībā ir tīri interesants. Trīs dienu pshiloģiskie un motivāciju trenniņi ir patiesībā lieliski. Tikai šoreiz tā visa bija pa daudz. Jo vienā telpā ielaistas lielas personības nevienmēr novedīs pie laba rezultāta. Pārāk daudz konfliktējošu situāciju.
Tik ļoti daudz informācijas vienai dienai. Tik ļoti daudz emocijas vienai dienai. Komunicēt ar cilvēkiem ar kuriem es nevēlos ir ļoti nogurdinoši. Ir grūti dalīties domās (I mean, personal experience un kā tu juties un ko tu no tā iemācijies).
Šis laikam ir tads kā turpinājums vakardienai, par to, ka pieklājība nogurdina. Jo galu gala, ja tev nav labas attiecības ar cilvēkiem lietas netiks izdarītas un būs daudz barjeras, lai darbu kā tādu paveiktu. Un tas ir tik ļoti annoying un nepareizi lielās organizācijās, kur viss balstās uz otra patikšanu/nepatikšanu un good networking.
Ir tikai jāuzliek brave face, jāsmaida, jārunā ar visiem un jāizliekas, ka tev tik ļoti interesē otra dzīve. Tas gan jau ir visur tā. Bet šodien es esmu tik ļoti cranky, nogurusi un viss tik ļoti riebjas, ka nespēju uz to savādāk paskatīties. Vienīgais ko vēlos ir klusums un dūnu segu ērtumi.
Rīt būs jau cita diena. Un cerams nebūs tik melnbaltas krāsas, kā esmu šodien pati sataisījusi.
Arlabunakti.
gribu pačukstēt