Atcerēties to, ka nevajag taču skriet pašam sev pa priekšu ātrāk kā vajag. Es taču aizvien ticu, ka visas lietas notiek noteiktos laikos un tam, ka visam ir atvēlēts savs laiks. Es nevaru pārskriet kaut ko vai sasteigt. Es varu vienkārši būt. Darīt un dzīvot savā tempā. Priecīga vai noskumusi, tam nav nozīmes. Vienkārši būt saudzīgākai pret sevi un mierīgi elpot.

Te apkārt ir visa kā tik daudz, ka dažreiz šķiet pa daudz. Bet es tikai esmu malā un mācos. No visa. Patiesībā jau viss cits mani izmāca, pārvērš un samaina. Tā neapzinoties. Un tad pēc vairākiem menešiem es sēdēšu, skatīšos bildes, lasīšu un sapratīšu, ka ir pavisam savādāk, ka es esmu savādāka un tas ko gaidīju nemaz nebija tā kā izdomāts, ka laiks atkal ir aizskrējis un galu galā ir citi atskaites punkti.

Runājot par iepriekšēju izdomāšanu,tā nav labākā darbība ko es piekopju. Dažreiz tas mani iegāž vairāk nekā varētu sākumā likties. Tomēr par to īpaši neuztraucos. Galu galā es pēdējā laikā esmu sākusi visu savienot tādos kā veselumos. Un nē, tie nav kaut kādi stereotipiski plauktiņi vai ierobežotas kastītes. Tas ir pilnīgi viss sakopots vienā veselumā. Un tad es uz to skatos un dažreiz nejūtu savu piederību tajā visā. It kā no malas un it kā manis nemaz nebūtu. No vieniem cilvēkiem mēs atvadamies, citus sagaidam. Un tāpat ir ar lietām. Esmu sapratusi, ka lietas, kuras prātā esam apbružājuši līdz pēdejam,nu cik ļoti mums viņas vajag,noderētu utt, tik ļoti mums viņas nepavisam nav vajadzīgas.Jo prātā mēs esam viņas tik ļoti novalkājuši,ka pēctam reālajā dzīvē viņas nu nemaz vairs nav tik iepriecinošas un vajadzīgas, kā sākumā likās. Pavisam vienkārši. Šī gan ir lieta, kuru piekopt ir tīri vai veselīgi. Vismaz nav tādas pārmērības.