Esmu atgriezusies no saviem kalnos kāpšanas piedzīvojumiem un apmierināti laiskojos uz dīvāna. Šis bija vairāk tads emocionāls kāpiens. Un vairāk iekšējai pasaulei, nevis fiziskajam spēkam. Atbraucu mājās un mazliet pazudu. Bez enerģijas. Šodien jau ir nedaudz labāk.

Bet tikmēr ar mīļoto vīrieti iekārtojamies abi uz dīvāna vakaros un lasām grāmatas.

Dzīve kaut kā notiek. Mierīgi. Man vairāk vajag uz kalniem braukt. Pie dabas viss sevī nokārtojas. Kalnos kāpjot mindfulness ir visskaistākais.

Es ļoti piekrītu tam, ka aizejot tālu prom, tu atrodi sevi mazliet vairāk.