Tātad ir pienācis pirmais jūnijs. Tūlīt, tūlīt jau būs paskrējuši tieši seši mēneši kopš jaunā gada. Veseli 50 procenti pagājuši. Nekādas dižās apņēmības es gan sev nesagatavoju katru gadu, bet atskaitīties pašai sev man patīk. Pie sevis mazliet apcerēt un padomāt. Par to ikdienu parasto un what the hell Im even doing here.

Šodien bija mana pirmā darba diena jaunajā nodaļā. Visas atlases kārtas veiksmīgi izturētas un esmu jaunos biznesa plašumos ielaista. Par atmosfēru vēl nespēju spriest, jo puse cilvēku kaut kur apkārt blandās, respektīvi, komandējumos vai atvaļinājumos. Toties atradu kur dabūt garšīgu kafiju un iepazinos ar foršu spāņu meiteni.
Vēl pie iepriekšējā darba mani pienākumi gan tur un sanāk šobrīd starp divām vietām mazliet balansēt. Cerams tie jaunie pienākumi un projekti būs interesanti un tie apkārtējie cilvēki draudzīgi(well, cilvēcīgi). Jo nekādas drāmas es nevēlos. Pietika ar to mazo bērnu dārzu pēdējos mēnešos.

Es tik ļoti sen te nebiju neko rakstījusi. Toties savā papīra dienasgrāmatā (plānotājā gan vairāk) esmu piefiksējusi savas dzīves sajūtas. Un vajag taču rakstīt. Pierakstīt. Lai varu atcerēties. Piemēram to, ka šodien ir tik ļoti (tā, ka vismaz desmit ļoti) auksts priekš pirmā jūnija. Aiz loga nenormāli līst un esmu tik ļoti nogurusi un nosalusi, ka vienīgā mana vēlme ir ielīst dūnu segu ērtumos ar mammas atsūtīto tēju un lasīt Vientulību tīmeklī. Vēlreiz. Jo pirmajā reizē mazliet aizķēra.

Un tam visam pa vidu man šorīt bija neizsakāmi lielas paģiras no veselām divām alus glāzēm iepriekšējā vakarā. Tā laikam tas notiek, ka nedzer un nepīpē divas nedēļas un tad vienā vakarā mazliet noraujos nost.