Izlīdu šodien pavisam agrā rītā no mājas siltuma, lai skrietu pa dubļiem un kalniem un mežiem. Kādi desmit kilometri atkal sanāca. Gribēju mazāk, bet sanāca ne tur aizskriet un mazliet apmaldīties. Viss apkārt bija tādā skaistā miglā. Tāds nedaudz pavasaris jau. Es tiešām priecājos par sevi un faktu, ka esmu atgriezusies pie mazliet aktīvākas būšanas ārā, aiz sporta zāles un mājas sienām. Tas svaigais gaiss tomēr ļoti, ļoti palīdz. Un skriešana ir labākā terapija man.