Pēcsvētku sajūta ir izgulēta. Atvēru visus guļamistabas logus. Visu to dzestro rīta gaisu ir jāielaiž iekšā. Ietīties segās un lasīt grāmatu. Tepat blakus arī vīrietis. Saņurcīts. Izpūris. Lasa. Tieši šādi man bija vajadzīgi. Kopā, bet atsevišķi. Katram sava grāmatu pasaule. Viņš man uzdāvināja Ukulele. Tagad vakaros trinkšķinu un mācos klausīties skaņās. Tepat jau pie durvīm jauns gads klauvē. Vēl pāris lietas pirms tam jāizdara un jāizvēdina no sevis ārā. Ir tādas lietas, kas jānokārto vēl gada nogalē un tās nedrīkst palaist tālāk. Mans jaunais gads gan vienmēr ir bijusi mana dzimšanas diena. Tas ir tāds lielisks atskaites punkts sev pašai. Bet arī pie šī var mazliet pierakstīt. Sagatavot sevi tam īstajam un sev nozīmīgajam. Es nezinu kāpēc tā, bet 31.decembra vakars man nekad neko īsti nav nozīmējis līdz galam. Party with friends. Izpūruši mati no rīta. Nekas no tā visa nav īsti mans. Dzimšanas dienā gan, padomāju par visu iepriekšējo. Par visu nākamo. Un sevi mazliet samīļoju un iztīru.
Man ir vairāk sevi jāmīl. Vienkārši ir. Jāved sevi uz randiņu. Jāsamīļo. Man vajag vairāk to gaišo, iekšējo enerģiju.