Viss laiks saplūdis kopā. Pēdējās dienas kursa darbu nodošanai. Vēl ir tik ļoti daudz ko darīt un dažkārt man nav spēka un gribās vienkārši padoties. Bet tad es saņemos. Uztaisu baltu kafiju ar oat milk. Un rakstu. Meklēju. Konspektēju. Nogurums no visiem termiņiem. Garām stundām darbā. Nemaz nav laika sev. Tieši pirmdien pusnaktī beidzas darbu iesniegšana. Un tad es uzelpošu. Iedzeršu sarkanvīnu un mērcēšos vannā. Skatīšos filmas un būšu ar sevi.
Viss šodien ir aizsalis un auksts. Un visi gatavojās ziemassvētkiem. Kamēr man tas viss šķiet tik tāls un tā īsti nemaz vajadzīgs. Janvārī man ir uzaicinājums braukt uz šveici un baudīt sniegu. Bet arī tas man šķiet tik tālu, jo pavidu vēl ir plānošana, eksāmeni un iespējams jauna darba sākums.
Es pat neatceros, kad pēdējo reizi esmu lasījusi kādu grāmatu, kas nav saistīta ar inženierzinātni. Vai bijusi teātrī. Vai bijusi jogas nodarbībā. Vai jebkur citur, kā tikai darbā un tad mājās pie datora līdz vēlām nakts stundām. Es tiešām nekad dzīvē nebiju domājusi, ka iesniegšu dokumentus un mācīšos tieši inženierzinātni. Kas ir tik plaša un visu aptveroša.
Man vienkārši vēl ir jāsaņemas. Nedomāt par draugiem ballītēs, nedomāt bar brīvdienu izbraucieniem, grāmatām un neklišķināt interneta resources kamēr darbi nav pabeigti. 62 stundas. Tieši 62 stundas vēl palikušas līdz mazliet brīvībai.