Tik ļoti skumja un besīga diena. Pamosties pēc murgiem. Aiztaisīties uz darbu. Uzvārīt kafiju. Un tad viss sakrīt virsū!!!
Viens no kolēģiem, kurš ir totally overweening and supercilious, mani totāli izveda no pacietības. Man vienkārši tik ļoti nepatīk cilvēki, kas uzbāžas ar savu viedokli, kur tas nemaz nav prasīts. Kad tiek noklausītas sarunas, kurās konkrētā persona nav iesaistīta un, kad personai šķiet, ka viņa ieteikumi pavisam noteikti palīdzēs citiem dzīvot un būt awesome.
Viss sākās ar neitrālu e-pastu saraksti, kas mani tik ļoti nokaitināja, ka atbildēju - mind your own business. Bet tas, protams, nav nekāds iemesls apstāties iedomīgiem čaļiem. Anyway, tiekot pāri vienai emociju vētrai, atnāca nākamā.
Šis ir totāli tas brīdis, kad pilnīgi viss ir prioritāte un pilnīgi visam ir jānotiek tieši šeit un tagad. Un tad es parasti skrienu un ķeru un steidzu. Vienīgā atšķirība ir tā, ka man šodien patiešām gribējās padoties, jo man nav spēka. Emocionāli man nav spēka. Mana to-do liste ir izaugusi A4 lapas garumā. Un visiem visu vajag tagad. Sēdēju tāda galīgi skumja un kašķīga. Taisīju prezentāciju. Klausījos Pearl Jam un domās slīku asaru plūdos. Zinu, so pathetic. Aaaah.
Man gribētos domāt, ka cilvēki ir uzlikuši aukstas maskas. Neiejūtīgas maskas. Itsevišķi šeit Anglijā. Un zināt, ka visiem ir zināms stress iekšā. Ka visiem cilvēkiem ir bailes, slinkums, sapņi and stuff. Just a human being. Bet šobrīd visi ir sataisījušies tādi lieli un vareni. Nevienam nav problēmas ar self-esteem, visiem pietiek laika paspēt visu.
Un tad esmu es. Un nezinu kur sevi likt. Es tā kā domāju, ka ar mani viss ir kārtībā, bet no šodienas komentāriem un notikumiem man gribās sist galvu pret sienu. Ja cilvēkiem ir bail no kaut kā un viņi nervozē, kāpēc viņi nestāsta par to skaļi? Piemēram man ir jāvada divas prezentācijas 45 minūšu garumā, nākamo piecu dienu laikā, un es vienkārši nezinu kur no sava stresa likties. Un taipat laikā visiem pārējiem nav nekādu emociju izpausmes. Man gribētos dzirdēt, ka arī citi nervozē, ka arī citiem ir bailes no neizdošanās. Kad arī citiem gribās iejūtību nelielu.
Un es šodien par to tik ļoti saskumu. Par visu. Tādas pasaulīgas, smagas skumjas. Traucos pa šoseju ar skaļu mūziku un asarām acīs par to, ka esmu tāda ņerga, kas nevar saņemties un just fucking do it. Man tiešām dažkārt šķiet, ka esmu pārāk sensitive lielam biznesam un nepārtrauktai cīņai, kurš labāks, kurš tālāk tiks, kuram lielākas ambīcijas. Visas tās sarunas mani nogurdina. Man vienkārši gribās cilvēcību. Vienkāršu smieklus un sarunas. Par bailēm. Par neizdošanos. Par apņemšanos. Man nevajag iedomīgas sarunas, kas katru reizi iekšā kaut ko nogalina.
Man šovakar gribētos dzert vīnu un klausīties mūziku un vienkārši apcerēt dzīvi. Bet man ir rītdien prezentācija par kuras tematu es zinu tikpat kā neko (pneumatic system general principles, like wtf?) un man ir jāuzraksta kursa darbs kam rītdien ir termiņš un man ir jāuzraksta plāns, kā savest savu darba dzīvi zināmā kārtībā pēc rītdienas, kad viss tikai sāksies.
Viens no kolēģiem, kurš ir totally overweening and supercilious, mani totāli izveda no pacietības. Man vienkārši tik ļoti nepatīk cilvēki, kas uzbāžas ar savu viedokli, kur tas nemaz nav prasīts. Kad tiek noklausītas sarunas, kurās konkrētā persona nav iesaistīta un, kad personai šķiet, ka viņa ieteikumi pavisam noteikti palīdzēs citiem dzīvot un būt awesome.
Viss sākās ar neitrālu e-pastu saraksti, kas mani tik ļoti nokaitināja, ka atbildēju - mind your own business. Bet tas, protams, nav nekāds iemesls apstāties iedomīgiem čaļiem. Anyway, tiekot pāri vienai emociju vētrai, atnāca nākamā.
Šis ir totāli tas brīdis, kad pilnīgi viss ir prioritāte un pilnīgi visam ir jānotiek tieši šeit un tagad. Un tad es parasti skrienu un ķeru un steidzu. Vienīgā atšķirība ir tā, ka man šodien patiešām gribējās padoties, jo man nav spēka. Emocionāli man nav spēka. Mana to-do liste ir izaugusi A4 lapas garumā. Un visiem visu vajag tagad. Sēdēju tāda galīgi skumja un kašķīga. Taisīju prezentāciju. Klausījos Pearl Jam un domās slīku asaru plūdos. Zinu, so pathetic. Aaaah.
Man gribētos domāt, ka cilvēki ir uzlikuši aukstas maskas. Neiejūtīgas maskas. Itsevišķi šeit Anglijā. Un zināt, ka visiem ir zināms stress iekšā. Ka visiem cilvēkiem ir bailes, slinkums, sapņi and stuff. Just a human being. Bet šobrīd visi ir sataisījušies tādi lieli un vareni. Nevienam nav problēmas ar self-esteem, visiem pietiek laika paspēt visu.
Un tad esmu es. Un nezinu kur sevi likt. Es tā kā domāju, ka ar mani viss ir kārtībā, bet no šodienas komentāriem un notikumiem man gribās sist galvu pret sienu. Ja cilvēkiem ir bail no kaut kā un viņi nervozē, kāpēc viņi nestāsta par to skaļi? Piemēram man ir jāvada divas prezentācijas 45 minūšu garumā, nākamo piecu dienu laikā, un es vienkārši nezinu kur no sava stresa likties. Un taipat laikā visiem pārējiem nav nekādu emociju izpausmes. Man gribētos dzirdēt, ka arī citi nervozē, ka arī citiem ir bailes no neizdošanās. Kad arī citiem gribās iejūtību nelielu.
Un es šodien par to tik ļoti saskumu. Par visu. Tādas pasaulīgas, smagas skumjas. Traucos pa šoseju ar skaļu mūziku un asarām acīs par to, ka esmu tāda ņerga, kas nevar saņemties un just fucking do it. Man tiešām dažkārt šķiet, ka esmu pārāk sensitive lielam biznesam un nepārtrauktai cīņai, kurš labāks, kurš tālāk tiks, kuram lielākas ambīcijas. Visas tās sarunas mani nogurdina. Man vienkārši gribās cilvēcību. Vienkāršu smieklus un sarunas. Par bailēm. Par neizdošanos. Par apņemšanos. Man nevajag iedomīgas sarunas, kas katru reizi iekšā kaut ko nogalina.
Man šovakar gribētos dzert vīnu un klausīties mūziku un vienkārši apcerēt dzīvi. Bet man ir rītdien prezentācija par kuras tematu es zinu tikpat kā neko (pneumatic system general principles, like wtf?) un man ir jāuzraksta kursa darbs kam rītdien ir termiņš un man ir jāuzraksta plāns, kā savest savu darba dzīvi zināmā kārtībā pēc rītdienas, kad viss tikai sāksies.
jau pačukstēja | gribu pačukstēt