Vakari paliek arvien tumšāki un tumšāki. Siltas dienas pārvēršas vēsos vakaros. Vakari tiek pavadīti zem siltām sedziņām un uz dīvāna. Dažreiz tēju nomaina sarkanvīns. Dažkārt ir žurnālu lasīšana, dažkārt grāmatas vai lavandas vanna. Manī uzplaiksnī dažkārt tādi iedvesmas zibeņi un tad man vajag darboties.
Pirmo reizi pēdējo sešu mēnešu laikā or so nokrāsojot matus, man ar pirmo piegājienu pat iepriecināja tonis. Parasti sanāk pārāk spilgti vai pa tumšu, bet kaut kā mati noķēra to krāsu pareizi. Tāds silts vara kastaņtonis, kas saulē uzplaiknsī patīkami rižīgs. Manas rudens krāsas.
Divas nedēļas atpakaļ iegādājos savu pirmo braucamo. Pavisam nejauši atrasta internetā un uzreiz sapratu, ka tā ir mana. Pirmie kilometri tika braukti ar saspringumu (jo tomēr četru gadu pārtraukums ir bijis), bet paliek arvien labāk un drošāk. Mazas kļūmītes tiek pieļautas un aizvien nav pilna konfidence, bet ir labāk. Un man tik ļoti patīk tas spēks. Tā brīvība. Šodien nobraucām desmitiem kilometru pa english country sides ar nolaistu jumtu, vēju matos un skaļu mūziku. Vakardien tiku pie lieliskas, pavisam jaunas, vietējās grupas diska un tā ir tāda pilnīga rudens vakaru mūzika.
Darbā es lēnām plūstu un daru lietas savā nodabā. Staigāju apkārt. Klabinu. Ik pa laikam palasu. Priekšniecei apsolītā prezentācijas paka tā arī netapa šajā nedēļas nogalē, jo man svarīgāka bija saulaina rudens brīvība un skaļi smiekli. Par ko es īpaši arī neuztraucos, jo brīvdienas tomēr ir sev, nevis citiem. Ko es varētu arī nožēlot semestra vidū, jo augstskolas kursi ir atsākušies un darāmo darbu saraksts aug garumā un resnumā. Bet pagaidām es gribu tikai mierīgi ieritināties uz dīvana, pasūtīt takeaway un pabūt pinterest pasaulē vai jebko citu, tikai ne darbu vai augstskolu.
Tāds apmierināts laiks.