Veselas trīs pasta kartes mani šodien gaidīja mājās uz paklājiņa. Somija, Japāna un Amerika. Tā silti uzreiz palika. Nevaru būt visur, tāpēc kas šāds mani ļoti iepriecina. Postcrossing ir patiešām mans mīļākais mūsdienu projekts. Ar roku rakstīt un skriet uz pastu un kā mazam bērnam gaidīt.
Atnāca arī mana numeroloģijas grāmata no tālu tālajām zemēm. Mana tumšo vakaru nodarbe.
Šodien tā tīri cilvēcīgi jūtos savā ķermenī. Kaut kas kaut kur ieduras. Kaut kas kaut kur pasāp. Bet tā izturami un elpojami. Mierīgs cilvēks šodien esmu.
Man vispār šonedēļ neko vairāk par ieritināšanos midziņā negribās. Sakrājušās filmas ko gribās paskatīt. Palasīt savas grāmatas. Drīz sāksies lielais universitātes skrējiens, kad prioritātes būs mazliet citas jau.
Un tad mēs ar mīļo vīrieti sarunājām, ka tiklīdz pabeigšu augstskolu mēs ņemsim vismaz mēnesi brīvu un brauksim prom kur acis rāda. Jebkur. Kaut vai katru dienu citā vietā. Vienkārši atlaist sevi. Izlaist. Bet dzīve līdz tam notiek tāpat. Ar paisumiem un bēgumiem.