Vakardien izlīdu no savas komfort zonas un aizgāju ar draudziņiem paklausīties mūziku vecā piepilsētas pabā. Daudz alkahola. Daudz cigarešu. Sapazišānās ar grupām. Sēdēšana uz riteņa aizmugurējā sēdekļa kamēr nedaudz iedzērusi draudzene traucās pa ielām un skaļi smejās. Šodien sirds dauzās. Lēnām dzeru jau otro kafijas krūzi. Un manas ausis ir tik ļoti aizkritušas no stāvēšanas tuvu tumbām un skaļruņiem, ka jūtos tikko izkāpusi no lidmašīnas.
Tas mani tā kā nedaudz satrauc. Tāds pilnīgs dullums. Vienīgā cerība ir, ka līdz vakaram pāries. Man būs relaksējoša vanna ar lavandu. Pabeigšu lasīt "Meklējot Aļasku" un uzcepšu pankūkas. Tāda nekāda svētdiena. Pavisam klusa un bezspēcīga.

Izvilkums un piezīme sev no grāmatas "Meklējot Aļasku"

Kad pieaugušie ar to slēpto, stulbo smaidu sejā saka "Pusaudži domā, ka ir neuzvarami," - viņi nezina, cik lielā mērā viņiem ir taisnība. Mēs nezaudējam cerību, jo mūs nekad nevar nelabojami salauzt. Mēs domājam, ka esam neuzvarami, jo tādi tiešām esam. Mēs nevaram būt piedzimuši un nevaram nomirt. Kā jebkura enerģija, mēs tikai varam mainīt formu un lielumu, un izpausmes. Kļūdami veci, cilvēki to aizmirst. Viņi sāk baidīties no zaudējuma un neveiksmēm. Bet tā daļa no mums, kas ir lielāka par sastāvdaļu summu, nevar sākties un beigties, tātad arī nevar ciest neveiksmi. Tomasa Edisona pēdējie vārdi bija "Tur ir ļoti skaisti." Es nezinu, kur tas ir, bet ticu, ka kaut kur, un ceru, ka tur ir skaisti.