Manai vecmammai šodien dzimšanas diena. Tieši pirms astoņdesmit diviem gadiem viņa piedzima un ieraudzīja šo pasauli. 1932. gadā. Pa vidu kari, revolūcijas, nemieri, pārmaiņas. Visus tos laikus nekad nav bijis tāds izteikts miers. Pavisam cita dzīve un citas problēmas. Radinieki miruši karā. Pazaudētas mājas. Atrastas jaunas mājas. Tuvi cilvēki aizsūtīti uz Sibīriju. Pirmā iemīlēšanās. Pirmais darbs. Pirmie bērni. Mazbērni. Es tik ļoti dauz ko nezinu. Bet es arī nezinu kā pajautāt. Sāku rakstīt vēstules. Bet apstājos.

Bet tās domas šodien jau ir tieši par tiem astoņdesmit diviem dzīves gadiem. Dzīves piepildītiem gadiem. Ar pavisam citiem stāstiem, pieredzi un notikumiem. Valūtas maiņām, okupācijām, vīra nāvi un cīnīšanos vienai. Manā ģimenē sievietēm vispār ir tāds grūts liktenis bijis. Un man ir tik ļoti bail, ka tas neatkārtojas arī manī.

Es nezinu, es pat nespēju to tā izrakstīt no sevis. Izrunāt. Manšķiet, ka visbriesmīgākais ir nomirt sevi neizstāstījušam. Un tāpēc man tik ļoti gribās pajautāt. Kamēr vēl nav par vēlu. Cilvēkam ir sevi jāizstāsta.

Un man šodien ir tāds saldskābs noskaņojums. Es domāju par sevi pēc sešdesmit gadiem. Es domāju par vecmammu un es domāju par dzīvi un miršanu. Kāds aiziet un kāds atnāk. Un mēs visu pieņemam kā kaut ko tik ļoti mūžīgu un mums piederošu. Klusām domājam, ka nekas nemainīsies. Viss būs droši. Mēs būsim drošībā. Bet tā jau nav. Nekad.

Un man gribētos būt šodien mājās vairāk kā jebkad. Ietīties segā uz dīvāna, blakus vecmammai. Dzert kumelīšu tēju. Ēst pankūkas un runāties par visu un neko. Tā, ka ļoti.