Piektien ir mana pasaulee naakshanas diena. Un es mazliet juuku praataa. Es vienmeer mazlieet sajuuku pirms dzimshansdienaam. Vienmeer taada nepanesama esiiba. Nepaliidz arii tas, ka apkaart sakraajushies siikumi, kas traucee dziivot un elpot taa viegli. Visi darba siikumi un cilveeki. Varbuut tas vienkaarshi ir stress. No kaut kurienes atnaacis un mani paarnjeemis. Es shonedeelj nejuutos kaa es. Un es seezhu autobusaa. Braucu leenaam uz darbu, caur visiem sastreegumiem. Un man austinjaas skan imanta kalninja muuzika. Un es saprotu, jo mazaak es esmu maajaas, runaaju ar maaju cilveekiem, jo vairaak es atsveshinos un nekas no taa visa vairs sajuutaas nav mans. To ir tik gruuti izstaastiit uz aaru. Kopsh dziivoju sheit man vienmeer ir bijis gruuti braukt ciemos uz dzimto zemi. Man nepatiik atvadiities. Man vienmeer ir gruuti. Bet tad tu taads mazs un noskumis atgriezies. Pie sava ritma. Savas jaunaas dziives un viss atkal nostaajas kaa vajag. Juutos taalu. Ir miglainas rozaa debesis. Ir mazliet gruuti. Un manii ir patstaaviigas bailes. Par kaut ko. Par kaut ko lielaaku par mani. Un to vaardos ir gruuti izstaastiit. Man gribaas to uzvareet. Mani nogurdina shis konstantais bailju staavoklis. Man vajag vieglaak elpot. Man nepatiik sarezhgjiitiiba. Ak mana sirds.