Nē, es aizvien neesmu nodefinējusi sevī to, kāds cilvēks es vēlos būt. Kas es vēlos būt? Kāda būtne es vēlos būt?
Protams, es tikai dzīvoju. Plūstu kaut kur pa straumi vai pret. Ļoti daudz cilvēki man apkārt uzskata mani par drosmīgu. Cilvēku, kurš nebaidās pastāvēt par sevi. Tiešām? Patiešām kāds mani tā redz no malas? Es esmu sevī pilnīgs haoss un vairāk sevī jūtos patstāvīgā bēgšanas stadījā, nevis drosmīgu soļu speršanā. Tāda ērta komforta midziņa man sevī. Dzīvoju. Rušinos. Ārstējos. Ārstēju sevi no ārpasaules pielikumiem.
Tieši pirms diviem gadiem es biju pazaudējusi sevi pavisam. Lēnām izkāpu no savas lielās bedres. Palaidu domas kosmosā. Un jā, šogad jau kaut kas ir manī pavēries vaļā. Kaut kādi mezgli ir atsējušies.
Uzmanīgi tās domas jālaiž vaļā.
Uzmanīgi ir sevi jāpieskata.



Bet visvairāk par visu man vienkārši gribās iemācīties piedot. Piedot sev. Piedot par visu, kas iekšēji sāp, neapmierina, sadusmo.. Piedošana. Tik ļoti, ļoti..