Šad un tad es iedomājos par to, kāda būtu bijusi mana dzīve, ja mans tēvs nebūtu izšķīries no manas mammas un aizgājis no manas mazā bērna pasaules. Vai es būtu citādāka? Ja viss būtu ar citām beigām un manā dzīvē būtu bijis ģimenes modelis/pieaugušo attiecības, vai es būtu izaugusi savādāka?
Varbūt viņš man būtu iemācijis būt drosmīgākai, uzņēmīgākai, varbūt būtu iemācījis ticēt saviem spēkiem?
Varbūt es tomēr būtu izaugusi par mazliet citu cilvēku. Bet šis viss manā prātā ir bez dramatisma, tikai atmiņas. Tikai vārdi. Tikai iedomas. Varbūtības. Tās ir tikai varbūtības, kas varētu būt bijušas manā dzīvē.